Jauki, esmu pamatīgi sagruzīta.
Tikai es esmu vainīga, ka ir krīze, samazinās algas un ka mācos par maksu, kura kaut kā ir jādabon un es nemaz neesmu pateicīga par to. Jo tagad man darba nav, par rītdienu nedomāju, vazājos pa krogiem (mātes izpratne par Krekliem), esmu gatava braukt tikai uz pusotru mēnesi strādāt ārzemēs, jo redz festivāli/koncerti u.t.t ir svarīgāki nekā naudas dabūšana mācībām, lai gan pa pusotru mēnesi es nopelnītu tos 1000ls un vairāk un atlikušo vasaru strādātu Rīgā un 3 mēnešus nemaz neizturētu. Un vēl esmu vainīga, ka jau tagad nedomāju par praksi, kas būs tikai pēc gada un nesūtu jau savus cv k-kādām vakancēm, jo ir taču konkurence - it kā mani tur baigi tag gribētu. Un vienmēr es esmu tā sliktā, kas nedomā par citiem, neko nenovērtē, nedomā par krīzi, bet tikai par sevi un savām tizlajām vajadzībām, bez kurām arī var iztikt.
Tikai es esmu vainīga, ka ir krīze, samazinās algas un ka mācos par maksu, kura kaut kā ir jādabon un es nemaz neesmu pateicīga par to. Jo tagad man darba nav, par rītdienu nedomāju, vazājos pa krogiem (mātes izpratne par Krekliem), esmu gatava braukt tikai uz pusotru mēnesi strādāt ārzemēs, jo redz festivāli/koncerti u.t.t ir svarīgāki nekā naudas dabūšana mācībām, lai gan pa pusotru mēnesi es nopelnītu tos 1000ls un vairāk un atlikušo vasaru strādātu Rīgā un 3 mēnešus nemaz neizturētu. Un vēl esmu vainīga, ka jau tagad nedomāju par praksi, kas būs tikai pēc gada un nesūtu jau savus cv k-kādām vakancēm, jo ir taču konkurence - it kā mani tur baigi tag gribētu. Un vienmēr es esmu tā sliktā, kas nedomā par citiem, neko nenovērtē, nedomā par krīzi, bet tikai par sevi un savām tizlajām vajadzībām, bez kurām arī var iztikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru