2010. gada 4. novembris

zZz

Šodien biju pie zobārsta, pie kura nebiju bijusi.. hmm. kopš laika, kad pirms 18 gadu vecuma vajadzēja fiksi salabot zobus, kamēr tas vēl skaitījās pie bezmaksas pakalpojumiem. :D
Ejot uz vizīti, biju sanervozējusies pamatīgi, jo ne jau tāpat vien gribēju uz turieni iet un zobu labošana nav tas patīkamākais, kas var ar Tevi notikt. Problēma bija tajā, ka man ir sākuši augt gudrības zobi un vienā pusē tie spiež 2 zobus uz āru/iekšu. :/ Māte un kursabiedrenes mani sabiedēja ar visādiem variantiem, ka pie neizaugušā gudrības zoba iegriezīs smaganas un to raus ārā vai ka raus ārā šķībo zobu, vai arī, ka vajadzēs likt platīti. Beigās nemaz nebija tik traki, jo man pateica, ka par to jāiet runāt pie ortodonta, bet es jau biju sadomājusies, ka man šodien jau kko raus ārā.. :D Bet sajust, ka Tev urbj zobu tā, ka šķiet -tūlīt aizurbs līdz smadzenēm, joprojām nav patīkami.
Saistībā ar šo visu atcerējos arī atmiņu ainas no zobārsta apmeklējumiem bērnībā.. Joprojām atceros, kā bļāvu un bļāvu, sēžot zobārsta krēslā, un mani biedēja - ja neapklusīšu, tad man iedos lielo birsti/urbi, ar kuru vēl vairāk sāpēs :S Varbūt tāpēc man tā nepatīk iet pie zobārsta pat tagad? Eh, laimīgie bērni, kuriem vairs nevajag piedzīvot zobu labošanu bez anestēzijas. :D