Šobrīd es jūtos tā, kā agrāk biju jutusies tikai vienu reizi.
Toreiz kāds nomira, bet tagad...
Es nesaprotu, ko tieši es esmu tādu noziegusies un kas vainas manai karmai, ja man atkal un atkal par kaut ko ir jācieš. Saka, ka viss sliktais, kas notiek, padara tevi tikai stiprāku. Ne mani. Es jūtos tikai vājāka un vēl vieglāk ievainojama. Bet cik ilgi diez tā var izturēt?
Kā jebkuram cilvēkam, arī man bijuši gan dažādi kāpumi, gan kritumi dzīvē. Par pēdējo kritumu es varu nosaukt laiku, kad pag.gad atbraucu no Skotijas - man likās, ka nu tik viss sāksies, atgūšu visas iekavētās izklaides utt. Bet viss izrādījās nepareizi, vairs nekur nejutos iederīga, nevienam tā īsti nebiju vajadzīga, nekas nenotika un neko negribējās un sajutos depresīvi. Bet, lai arī kā es pati tam sākumā neticēju, viss pēkšņi mainījās, es sāku just tādas emocijas, kādas vēl nekad nebiju jutusi un beidzot varēju teikt, ka jūtos laimīga. Un es tam ticēju, ka tā arī būs turpmāk.. Un smagi kļūdījos. Tas viss tika man atņemts un nu esmu turpat, kur sākumā, nevienam nevajadzīga un tikai vēl sliktākā stāvoklī un nezinu vai pašlaik tam tikšu pāri.
Man daudzi ir pārmetuši, ka es esmu pārāk naiva. Pat nezinu, kāpēc tā ir. Naivuma dēļ esmu arī daudz reizes pamatīgi un ne tik pamatīgi aplauzusies, bet es joprojām nevaru no tā tikt vaļā. Arī tagad savā naivumā ticu, ka tomēr kaut kad kaut kas varētu mainīties. Bet ko nu..
Un es nesaprotu, kāpēc šeit par to rakstu. Negribas, lai tas visiem būtu izlasāms, bet varbūt tā ir pat labāk, jo tādā veidā mazāk paturu visu sevī..
