Are we there yet?

Rit jau pēdējie stundu desmiti šajā gadā un beidzot es saņēmos, lai veiktu pēdējos šīgada ierakstus blogā.

Tātad.

Pirmais, ko vēlējos aprakstīt, ir mini-ceļojums uz Stokholmu. Jā, tas jau notika sen - pirms pāris nedēļām, bet tomēr ir pieminēšanas vērts. :D

Viss sākās oktobra beigās, kad brālis atdeva vinnētas biļetes braucienam ar prāmi uz Stokholmu = 4 biļetes, A kajīte, brokastis iekļautas. Man jau sen gribējās tādā veidā aizbraukt un apskatīt Stokholmu, tāpēc, saņemot biļetes, protams, sapriecājos. Bet.. Nezināju, ka lielākā problēma būs kompānijas atrašana. Vienam navnaudas, vienu nelaiž un kategoriski aizliedz braukt draugs, vēl kādam darbs, vēl citam pēkšņi vairs nav naudas tieši braukšanai, citam vēl tas un tas utt. Bet nu beigās savācās vecā labā vidusskolas trijotne manā, Rutiša un K izpildījumā un tad nu 3atā arī braucām. Secinājumi?

• Es ar prāmi NEKAD vairs nebraukšu. :D Otrā un pēdējā reize, kad braucu ar prāmi. šajā ziņā man gadījās neliels fail - domāju, ka man jau nu nepaliks slikti - 1x biju braukusi ar prāmi no Igaunijas uz Somiju, paliku kajītē pa nakti - nekas nebija. Izrādās, pa nakti tad prāmis stāvēja krastā un tad brauciens bija tikai 4h pa mierīgu jūru. :D So, izrādās, ka man no prāmja pamatīgas šūpošanās 17 stundu garumā (vienā virzienā) pamatīgi reibst galva. Nav forši. Visa tā šūpošanās, kratīšanās, vibrēšana un slīpums - brrr. Mēģināšanu aizmigt pirmajā naktī labāk nemaz nepieminēšu.
• Es biju domājusi (un arī dzirdējusi nostāstus), ka braukšana ar prāmi vienmēr ir kā ballīte, jo tur taču arī notiek visādas ballītes. Tas, ko mēs redzējām - jēlā dzīvā grupa, pustukšs bārs turpceļā - nebija ballīte. :D Nu labi, dj gan mēs neiečekojām, jo tas bija pašā augstākajā klājā un viss tur sākās tieši tad, kad bija vislielākā šūpošanās. :D
• Nezinu kāpēc, bet biju iedomājusies, ka diena Stokholmā būs saulaina. Wrong! Jau izkāpjot ārā, mūs sagaidīja putenis. Sniegs sitās sejā, kājas pēc stundas jau bija pavisam slapjas, jo ielas tur ir netīrītas. Nu pavisam netīrītas! Bradājām pa sniegu, pa dubļu sniegu, sniega žļurgu utt. Bet tā neko sev no pus11iem līdz 16iem nonstopā staigāt un staigāt.
• Stokholma ir skaista. Es noteikti būtu pamanījusi ko vairāk, ja tik ļoti nevajadzētu skatīties, kur jāliek kājas, bet pilsēta forša. Lai gan Oslo man tomēr labāk patīk.
• Mans pirmais slēpņošanas plāns ārzemēs totāli izgāzās. :) dienu pirms izbraukšanas biju sagatavojusi Stokholmas centra 4 kartes, kur katrā bija atzīmēti kādi 3-4 slēpņi. Domāju, ka m;es visu dienu vazāsimies tikai pa centru un slēpņošanai tas būs izdevīgi, bet.. Centrā bijām salīdzinoši maz, bijām uz citām vietām. So, kad man bija tā izdevība atrast vienu slēpni, es to, protams, arī neatradu. :D Nezinu kāpēc, tanī vietā ievadot koordinātas, man uzrādīja, ka tur nav nekāda slēpņa. abām pārējām kompanjonēm uzreiz tas apnika un tā nu tas arī palika.. mans nepiepildītais sapnis par pirmo atrasto slēpni ārzemēs. :D
• Vāsa muzejs gan ir iespaidīgs. Tas arī bija vienīgais muzejs, ko apmeklējām, toties tas bija tā vērts.
• Stokholmā noteikti atgriezīšos vēl kādu reizi. Noteikti.
• Prāmja veikalu pluss - tur varēja atrast un nopirkt tādus alkoholiskos dzērienus, kādus Latvijā neesmu redzējusi. :D Piemēram, meža zemeņu liķieri un jau gatavu Bacardi Mojito.
• pastaigājām arī pa Stokholmas vecpilsētu - tā nedaudz atgādināja Vecrīgu, tās Ziemassvētku tirdziņš arī atgādināja Doma laukuma tirdziņu.
• Un par drošību.. Biju pieradusi pie tādas drošības kontroles, kāda ir lidostās - domāju ka, kāpjot uz kuģa, arī tur būs tas pats. Bet nē, turpceļā mums pirms iekāpšanas pavirši paskatījās pases, somas nepārbauda, suņu nav, metāla detektora nav. Galvenais, lai pase ir un biļete, kurā uzvārds var mierīgi būt uzrakstīts nepareizi. Tādā veidā nonācām pie secinājuma, ka tas būtu pavisam easy - iekāpt kuģī samīnētam un jūras vidū uzrīkot sprādzienballīti. + kāpjot atpakaļ uz kuģa Stokholmā mums pat nepārbaudīja pases - vai tās sakrīt ar biļešu vārdiem. Nu comon! Man tas nelikās normāli.

To pašu un vēl šo to var izlasīt arī Rutiša dienasgrāmatā šeit. Kopumā.. Protams, nenožēloju, ka aizbraucu, bet 34 stundas kratīties prāmī.. Not my style.

G.A.U.J.A.

Tikko pabeidzu veidot semestra noslēguma darbu reklāmas veidošanā - izvēles priekšmetā, kurā semestra laikā biju uz pāris praktiskajām nodarbībām un vienu lekciju. Darba uzdevums bija izveidot reklāmas kampaņu portatīvajiem datoriem "Gauja". Grūtākais visā, protams, bija izveidot pašu reklāmu. Nezinu ar ko citiem asociējas vārds "gauja", bet man pirmās asociācijas bija ar Latvijas upi un vārdu, ko parasti dod govīm (jo tām dod upes nosaukumus vārdiem). Jāpiebilst, ka es tikai šogad uzzināju, ka ir tādi Gaujas datori. :D un nē, tas nebija tad, kad paziņoja par šīs reklāmas kampaņas darbu. Galvenā ideja sastāvēja no reklāmām preses izdevumos 2 lapās - pirmā sastāv no kādu darba kolēģu sarunas, kuriem arī ir tikai tādas primitīvas asociācijas par Gauju, otrā sastāv no paskaidrojuma, kas ir Gauja. Neticami, bet reklāmā nav izmantot fotožops (kāds pārsteigums.. :D). Un lūk - mana visprimitīvākā reklāma! Pirmā. Un pēdējā.

Par to, ka nav par ko.

Gribas pasūdzēties, bet nav kam. Nē, vispār ir kam - blogam, jo es to tagad arī daru. :D Tviterī tomēr ar 140 zīmēm ir pamaz.

Laiks iet, bet es joprojām te maz rakstu. Galvā joprojām ir vairāki ieraksti, ko te gribētu veikt, bet tos atlieku un atlieku. Oh, well..

Skolā atlicis nu jau mazliet mazāk par 2 nedēļām, ko mācīties, un mācību semestris būs beidzies. Pirmspēdējais semestris @ LLU un pēdējais semestris ar lekcijām. Par to visu gribas veltīt atsevišķu stāstu, bet šoreiz gribas pasūdzēties par dažiem skolas darbiem. :D

4 gadu laikā bieži bijis tā, ka ir jātaisa kādi grupu darbi. Man patīk grupu darbi, bet gandrīz vienmēr tie ir sanākuši nevienlīdzīgi.. Pirmajos gados vienmēr sanāca būt pārī ar bijušo klasesbiedreni, kura reti nāk uz lekcijām, nemāk angļu valodu (bieži darbi bija jātaisa angliski) un nemācās. Bieži vien es viņu arī tā glābu - parakstījos viņas vietā lekcijās (nav jau grūti..), taisīju grupu darbus - pats lielākais bija projektu vadībā - bija jātaisa projekts angļu valodā pie ne visai jaukas pasniedzējas. Es zinu, ka divatā nekas nesanāktu un labāk pati uztaisu tos darbus, jo tas ir labākais variants labākas atzīmes iegūšanai. + esot ar pārējām kursabiedrenēm, ar kurām parasti sanāk strādāt grupā (īpaši šogad), man besī, ka man bieži liekas, ka pārējie visu dara nepareizi un es viena varētu labāk (darbos angļu valodā gan tā tiešām ir; par dažu kursabiedru līmeni angļu valodā 4.kursā pat asaru var nobirdināt..). Tā nav vienmēr, bet enīvei. :D No vienas puses mana vaina, sava veida perfekcionisms, no otras puses vnk neveicas ar cilvēkiem apkārt. Pašlaik jātaisa 2 grupu darbi - tirgzinībās un reklāmā. Un lūk kāds piemērs - es jau tagad gribu pārtaisīt tirgzinību darbu, jo - iepriekš biju aizsūtījusi meitenēm vienu darbu no Atlanta kā piemēru par tādu pašu tēmu, tikai tur novecojuši dati, nav visa vajadzīgā informācija. man atsūtīja mūsējo darbu, kurā viss vienkārši tika pārkopēts. To, kas bija atlanta darbā, par savu darba daļu ielika kursabiedrene, bet man jātaisa analīze par pārējo (2/3 no darba), kas nav atlanta darbā. + vēl bezjēdzīgi viņas ielika teoriju no pasniedzējas materiāliem, ko vispār nevajag un kas nav par tēmu + info no citas grupas darba, kas arī apskata pavisam citu tēmu!. Jeibogu nu.. Nu labi, tikai tā dēļ es arī gribēju te sūdzēties. :D Nedomāju, ka šo visu izlasot, citiem rastos izpratne par ieraksta jēgu, bet nu vismaz labi, ka man pašai tā ir. :D Protams, tā nav vienīgā lieta mācību procesā, par ko varētu pasūdzēties.. Bet to citreiz. Tagad man jātaisa tirgzinību darbs.

zZz

Šodien biju pie zobārsta, pie kura nebiju bijusi.. hmm. kopš laika, kad pirms 18 gadu vecuma vajadzēja fiksi salabot zobus, kamēr tas vēl skaitījās pie bezmaksas pakalpojumiem. :D

Ejot uz vizīti, biju sanervozējusies pamatīgi, jo ne jau tāpat vien gribēju uz turieni iet un zobu labošana nav tas patīkamākais, kas var ar Tevi notikt. Problēma bija tajā, ka man ir sākuši augt gudrības zobi un vienā pusē tie spiež 2 zobus uz āru/iekšu. :/ Māte un kursabiedrenes mani sabiedēja ar visādiem variantiem, ka pie neizaugušā gudrības zoba iegriezīs smaganas un to raus ārā vai ka raus ārā šķībo zobu, vai arī, ka vajadzēs likt platīti. Beigās nemaz nebija tik traki, jo man pateica, ka par to jāiet runāt pie ortodonta, bet es jau biju sadomājusies, ka man šodien jau kko raus ārā.. :D Bet sajust, ka Tev urbj zobu tā, ka šķiet -tūlīt aizurbs līdz smadzenēm, joprojām nav patīkami.

Saistībā ar šo visu atcerējos arī atmiņu ainas no zobārsta apmeklējumiem bērnībā.. Joprojām atceros, kā bļāvu un bļāvu, sēžot zobārsta krēslā, un mani biedēja - ja neapklusīšu, tad man iedos lielo birsti/urbi, ar kuru vēl vairāk sāpēs :S Varbūt tāpēc man tā nepatīk iet pie zobārsta pat tagad? Eh, laimīgie bērni, kuriem vairs nevajag piedzīvot zobu labošanu bez anestēzijas. :D