Are we there yet?

Rit jau pēdējie stundu desmiti šajā gadā un beidzot es saņēmos, lai veiktu pēdējos šīgada ierakstus blogā.

Tātad.

Pirmais, ko vēlējos aprakstīt, ir mini-ceļojums uz Stokholmu. Jā, tas jau notika sen - pirms pāris nedēļām, bet tomēr ir pieminēšanas vērts. :D

Viss sākās oktobra beigās, kad brālis atdeva vinnētas biļetes braucienam ar prāmi uz Stokholmu = 4 biļetes, A kajīte, brokastis iekļautas. Man jau sen gribējās tādā veidā aizbraukt un apskatīt Stokholmu, tāpēc, saņemot biļetes, protams, sapriecājos. Bet.. Nezināju, ka lielākā problēma būs kompānijas atrašana. Vienam navnaudas, vienu nelaiž un kategoriski aizliedz braukt draugs, vēl kādam darbs, vēl citam pēkšņi vairs nav naudas tieši braukšanai, citam vēl tas un tas utt. Bet nu beigās savācās vecā labā vidusskolas trijotne manā, Rutiša un K izpildījumā un tad nu 3atā arī braucām. Secinājumi?

• Es ar prāmi NEKAD vairs nebraukšu. :D Otrā un pēdējā reize, kad braucu ar prāmi. šajā ziņā man gadījās neliels fail - domāju, ka man jau nu nepaliks slikti - 1x biju braukusi ar prāmi no Igaunijas uz Somiju, paliku kajītē pa nakti - nekas nebija. Izrādās, pa nakti tad prāmis stāvēja krastā un tad brauciens bija tikai 4h pa mierīgu jūru. :D So, izrādās, ka man no prāmja pamatīgas šūpošanās 17 stundu garumā (vienā virzienā) pamatīgi reibst galva. Nav forši. Visa tā šūpošanās, kratīšanās, vibrēšana un slīpums - brrr. Mēģināšanu aizmigt pirmajā naktī labāk nemaz nepieminēšu.
• Es biju domājusi (un arī dzirdējusi nostāstus), ka braukšana ar prāmi vienmēr ir kā ballīte, jo tur taču arī notiek visādas ballītes. Tas, ko mēs redzējām - jēlā dzīvā grupa, pustukšs bārs turpceļā - nebija ballīte. :D Nu labi, dj gan mēs neiečekojām, jo tas bija pašā augstākajā klājā un viss tur sākās tieši tad, kad bija vislielākā šūpošanās. :D
• Nezinu kāpēc, bet biju iedomājusies, ka diena Stokholmā būs saulaina. Wrong! Jau izkāpjot ārā, mūs sagaidīja putenis. Sniegs sitās sejā, kājas pēc stundas jau bija pavisam slapjas, jo ielas tur ir netīrītas. Nu pavisam netīrītas! Bradājām pa sniegu, pa dubļu sniegu, sniega žļurgu utt. Bet tā neko sev no pus11iem līdz 16iem nonstopā staigāt un staigāt.
• Stokholma ir skaista. Es noteikti būtu pamanījusi ko vairāk, ja tik ļoti nevajadzētu skatīties, kur jāliek kājas, bet pilsēta forša. Lai gan Oslo man tomēr labāk patīk.
• Mans pirmais slēpņošanas plāns ārzemēs totāli izgāzās. :) dienu pirms izbraukšanas biju sagatavojusi Stokholmas centra 4 kartes, kur katrā bija atzīmēti kādi 3-4 slēpņi. Domāju, ka m;es visu dienu vazāsimies tikai pa centru un slēpņošanai tas būs izdevīgi, bet.. Centrā bijām salīdzinoši maz, bijām uz citām vietām. So, kad man bija tā izdevība atrast vienu slēpni, es to, protams, arī neatradu. :D Nezinu kāpēc, tanī vietā ievadot koordinātas, man uzrādīja, ka tur nav nekāda slēpņa. abām pārējām kompanjonēm uzreiz tas apnika un tā nu tas arī palika.. mans nepiepildītais sapnis par pirmo atrasto slēpni ārzemēs. :D
• Vāsa muzejs gan ir iespaidīgs. Tas arī bija vienīgais muzejs, ko apmeklējām, toties tas bija tā vērts.
• Stokholmā noteikti atgriezīšos vēl kādu reizi. Noteikti.
• Prāmja veikalu pluss - tur varēja atrast un nopirkt tādus alkoholiskos dzērienus, kādus Latvijā neesmu redzējusi. :D Piemēram, meža zemeņu liķieri un jau gatavu Bacardi Mojito.
• pastaigājām arī pa Stokholmas vecpilsētu - tā nedaudz atgādināja Vecrīgu, tās Ziemassvētku tirdziņš arī atgādināja Doma laukuma tirdziņu.
• Un par drošību.. Biju pieradusi pie tādas drošības kontroles, kāda ir lidostās - domāju ka, kāpjot uz kuģa, arī tur būs tas pats. Bet nē, turpceļā mums pirms iekāpšanas pavirši paskatījās pases, somas nepārbauda, suņu nav, metāla detektora nav. Galvenais, lai pase ir un biļete, kurā uzvārds var mierīgi būt uzrakstīts nepareizi. Tādā veidā nonācām pie secinājuma, ka tas būtu pavisam easy - iekāpt kuģī samīnētam un jūras vidū uzrīkot sprādzienballīti. + kāpjot atpakaļ uz kuģa Stokholmā mums pat nepārbaudīja pases - vai tās sakrīt ar biļešu vārdiem. Nu comon! Man tas nelikās normāli.

To pašu un vēl šo to var izlasīt arī Rutiša dienasgrāmatā šeit. Kopumā.. Protams, nenožēloju, ka aizbraucu, bet 34 stundas kratīties prāmī.. Not my style.