G.A.U.J.A.

Tikko pabeidzu veidot semestra noslēguma darbu reklāmas veidošanā - izvēles priekšmetā, kurā semestra laikā biju uz pāris praktiskajām nodarbībām un vienu lekciju. Darba uzdevums bija izveidot reklāmas kampaņu portatīvajiem datoriem "Gauja". Grūtākais visā, protams, bija izveidot pašu reklāmu. Nezinu ar ko citiem asociējas vārds "gauja", bet man pirmās asociācijas bija ar Latvijas upi un vārdu, ko parasti dod govīm (jo tām dod upes nosaukumus vārdiem). Jāpiebilst, ka es tikai šogad uzzināju, ka ir tādi Gaujas datori. :D un nē, tas nebija tad, kad paziņoja par šīs reklāmas kampaņas darbu. Galvenā ideja sastāvēja no reklāmām preses izdevumos 2 lapās - pirmā sastāv no kādu darba kolēģu sarunas, kuriem arī ir tikai tādas primitīvas asociācijas par Gauju, otrā sastāv no paskaidrojuma, kas ir Gauja. Neticami, bet reklāmā nav izmantot fotožops (kāds pārsteigums.. :D). Un lūk - mana visprimitīvākā reklāma! Pirmā. Un pēdējā.

Par to, ka nav par ko.

Gribas pasūdzēties, bet nav kam. Nē, vispār ir kam - blogam, jo es to tagad arī daru. :D Tviterī tomēr ar 140 zīmēm ir pamaz.

Laiks iet, bet es joprojām te maz rakstu. Galvā joprojām ir vairāki ieraksti, ko te gribētu veikt, bet tos atlieku un atlieku. Oh, well..

Skolā atlicis nu jau mazliet mazāk par 2 nedēļām, ko mācīties, un mācību semestris būs beidzies. Pirmspēdējais semestris @ LLU un pēdējais semestris ar lekcijām. Par to visu gribas veltīt atsevišķu stāstu, bet šoreiz gribas pasūdzēties par dažiem skolas darbiem. :D

4 gadu laikā bieži bijis tā, ka ir jātaisa kādi grupu darbi. Man patīk grupu darbi, bet gandrīz vienmēr tie ir sanākuši nevienlīdzīgi.. Pirmajos gados vienmēr sanāca būt pārī ar bijušo klasesbiedreni, kura reti nāk uz lekcijām, nemāk angļu valodu (bieži darbi bija jātaisa angliski) un nemācās. Bieži vien es viņu arī tā glābu - parakstījos viņas vietā lekcijās (nav jau grūti..), taisīju grupu darbus - pats lielākais bija projektu vadībā - bija jātaisa projekts angļu valodā pie ne visai jaukas pasniedzējas. Es zinu, ka divatā nekas nesanāktu un labāk pati uztaisu tos darbus, jo tas ir labākais variants labākas atzīmes iegūšanai. + esot ar pārējām kursabiedrenēm, ar kurām parasti sanāk strādāt grupā (īpaši šogad), man besī, ka man bieži liekas, ka pārējie visu dara nepareizi un es viena varētu labāk (darbos angļu valodā gan tā tiešām ir; par dažu kursabiedru līmeni angļu valodā 4.kursā pat asaru var nobirdināt..). Tā nav vienmēr, bet enīvei. :D No vienas puses mana vaina, sava veida perfekcionisms, no otras puses vnk neveicas ar cilvēkiem apkārt. Pašlaik jātaisa 2 grupu darbi - tirgzinībās un reklāmā. Un lūk kāds piemērs - es jau tagad gribu pārtaisīt tirgzinību darbu, jo - iepriekš biju aizsūtījusi meitenēm vienu darbu no Atlanta kā piemēru par tādu pašu tēmu, tikai tur novecojuši dati, nav visa vajadzīgā informācija. man atsūtīja mūsējo darbu, kurā viss vienkārši tika pārkopēts. To, kas bija atlanta darbā, par savu darba daļu ielika kursabiedrene, bet man jātaisa analīze par pārējo (2/3 no darba), kas nav atlanta darbā. + vēl bezjēdzīgi viņas ielika teoriju no pasniedzējas materiāliem, ko vispār nevajag un kas nav par tēmu + info no citas grupas darba, kas arī apskata pavisam citu tēmu!. Jeibogu nu.. Nu labi, tikai tā dēļ es arī gribēju te sūdzēties. :D Nedomāju, ka šo visu izlasot, citiem rastos izpratne par ieraksta jēgu, bet nu vismaz labi, ka man pašai tā ir. :D Protams, tā nav vienīgā lieta mācību procesā, par ko varētu pasūdzēties.. Bet to citreiz. Tagad man jātaisa tirgzinību darbs.

zZz

Šodien biju pie zobārsta, pie kura nebiju bijusi.. hmm. kopš laika, kad pirms 18 gadu vecuma vajadzēja fiksi salabot zobus, kamēr tas vēl skaitījās pie bezmaksas pakalpojumiem. :D

Ejot uz vizīti, biju sanervozējusies pamatīgi, jo ne jau tāpat vien gribēju uz turieni iet un zobu labošana nav tas patīkamākais, kas var ar Tevi notikt. Problēma bija tajā, ka man ir sākuši augt gudrības zobi un vienā pusē tie spiež 2 zobus uz āru/iekšu. :/ Māte un kursabiedrenes mani sabiedēja ar visādiem variantiem, ka pie neizaugušā gudrības zoba iegriezīs smaganas un to raus ārā vai ka raus ārā šķībo zobu, vai arī, ka vajadzēs likt platīti. Beigās nemaz nebija tik traki, jo man pateica, ka par to jāiet runāt pie ortodonta, bet es jau biju sadomājusies, ka man šodien jau kko raus ārā.. :D Bet sajust, ka Tev urbj zobu tā, ka šķiet -tūlīt aizurbs līdz smadzenēm, joprojām nav patīkami.

Saistībā ar šo visu atcerējos arī atmiņu ainas no zobārsta apmeklējumiem bērnībā.. Joprojām atceros, kā bļāvu un bļāvu, sēžot zobārsta krēslā, un mani biedēja - ja neapklusīšu, tad man iedos lielo birsti/urbi, ar kuru vēl vairāk sāpēs :S Varbūt tāpēc man tā nepatīk iet pie zobārsta pat tagad? Eh, laimīgie bērni, kuriem vairs nevajag piedzīvot zobu labošanu bez anestēzijas. :D

-

Šobrīd es jūtos tā, kā agrāk biju jutusies tikai vienu reizi.

Toreiz kāds nomira, bet tagad...

Es nesaprotu, ko tieši es esmu tādu noziegusies un kas vainas manai karmai, ja man atkal un atkal par kaut ko ir jācieš. Saka, ka viss sliktais, kas notiek, padara tevi tikai stiprāku. Ne mani. Es jūtos tikai vājāka un vēl vieglāk ievainojama. Bet cik ilgi diez tā var izturēt?

Kā jebkuram cilvēkam, arī man bijuši gan dažādi kāpumi, gan kritumi dzīvē. Par pēdējo kritumu es varu nosaukt laiku, kad pag.gad atbraucu no Skotijas - man likās, ka nu tik viss sāksies, atgūšu visas iekavētās izklaides utt. Bet viss izrādījās nepareizi, vairs nekur nejutos iederīga, nevienam tā īsti nebiju vajadzīga, nekas nenotika un neko negribējās un sajutos depresīvi. Bet, lai arī kā es pati tam sākumā neticēju, viss pēkšņi mainījās, es sāku just tādas emocijas, kādas vēl nekad nebiju jutusi un beidzot varēju teikt, ka jūtos laimīga. Un es tam ticēju, ka tā arī būs turpmāk.. Un smagi kļūdījos. Tas viss tika man atņemts un nu esmu turpat, kur sākumā, nevienam nevajadzīga un tikai vēl sliktākā stāvoklī un nezinu vai pašlaik tam tikšu pāri.

Man daudzi ir pārmetuši, ka es esmu pārāk naiva. Pat nezinu, kāpēc tā ir. Naivuma dēļ esmu arī daudz reizes pamatīgi un ne tik pamatīgi aplauzusies, bet es joprojām nevaru no tā tikt vaļā. Arī tagad savā naivumā ticu, ka tomēr kaut kad kaut kas varētu mainīties. Bet ko nu..

Un es nesaprotu, kāpēc šeit par to rakstu. Negribas, lai tas visiem būtu izlasāms, bet varbūt tā ir pat labāk, jo tādā veidā mazāk paturu visu sevī..